Kāda anonīma kristieša „Vēstule Diognētam” no 2.–3. gadsimta norāda uz kristieti ceļā, kas izvēršas šajā pasaulē. Kristietis gatavs dzīvot jebkurā valstī, apgūt jebkuru valodu, iekļauties jebkurā sabiedrībā, tomēr reliģiskos un morālos uzskatos un uzvedībā atšķiras no apkārtējās pasaules, tāpēc cieš diskrimināciju un pat vajāšanas.

Svētais Gars bieži darbojas caur cilvēkiem. Tas notika tad, kad Jeruzalemes kopienā izcēlās diskusija par ikdienas labumu sadali atraitņu vidū (sal. Apd 6: 1- 7). Vienotība tiek atjaunota, pateicoties apustuļu iesaistei, kuri lūdz kopienu ievēlēt septiņus vīrus, kas ir „pilni Sv. Gara” (Apd 6: 3; sal. 6: 5), un nozīmē šos septiņus kalpot pie galda.

Tieši mīlestība, kuras ietvaros dibināta Baznīca un veidota kā „kopība” (koinonia/communio) no ticīgajiem Kristū, ir viņa pestīšanu nesošās misijas nosacījums: lai viņi būtu viens kā mēs esam viens – viņš lūdzās – lai „pasaule atzītu, ka tu mani esi sūtījis” (Jņ 17: 23).

Baznīca atrodas ceļā kā kopība, kurā cilvēki, kurus no mūžības ir izvēlējis Tēvs savā mīļotajā Dēlā, Kristū atrod ceļu, kā sasniegt mērķi, kas viņiem nosprausts kā pieņemtajiem bērniem. Viņi vienojas ar Kristu, kļūstot viņa Miesa. Caur Viņu viņi atgriežas pie Tēva vienoti ar visu, kas ir debesīs un virs zemes (sal. Ef 1:3-10).