Kopā ar Dievu ceļā (turpinājums)
Jeruzalemes sapulce norāda uz veidu, kādā risināt atšķirības un tiekties pēc „patiesības mīlestībā” (Ef 4: 15). Tā atgādina, ka konfliktu risināšanai Baznīcas metodes balstās uz dialogu, kad notiek vērīga un pacietīga ieklausīšanās, un uz Gara gaismā veiktu izšķiršanu kopīgā ceļā. Tieši Gars palīdz pārvarēt noslēgšanos un spriedzi. Gars darbojas sirdīs vienotības sasniegšanai patiesībā un labestībā. Šādi saprotams sinodālisms. Interesanti, ka vēstules sākumā minēts Svētais Gars. Tieši Svētā Gara klātbūtne nodrošina sinodālismu patiesā nozīmē.
Lūgsimies, lai visos kristiešos nostiprinātos vēlme un atbildība par kopību kopīgā ceļā. Lai Dievs palīdz dzīvot dialogā, ieklausīties, satikt brāļus un māsas ticībā, arī tālu esošos, piedzīvot un atklāt auglīgumu Baznīcā, kas vienmēr aicināta būt par „priecīgu Māti daudziem bērniem” (Ps 113: 9). Pēc Svētā Gara atnākšanas sācies Baznīcas laiks. Tas arī nozīmē, ka laiks, Baznīcas laiks, turpinās, jo viņa pastāv cauri gadsimtiem un cilvēku paaudzēm. Šo Baznīcas laiku tagadējā laika posmā lieliski raksturojis Vatikāna II koncils (1962-1965). Tas bija sevišķā veidā „eklezioloģisks” koncils: koncils par Baznīcas tematu. Taču reizē šī koncila mācība pēc savas dabas ir „pneimatoloģiska” – jo tai cauri vijas patiesība par Svēto Garu kā par Baznīcas dvēseli. Tāpēc varētu teikt, ka savā bagātīgajā mācībā Vatikāna II koncils tiešām satur visu, ko „Gars saka Baznīcām” (sal. Atkl 2: 29; 3: 6, 13, 22) attiecībā uz tagadējo pestīšanas vēstures posmu un kopīgo ceļu.
Sekojot Svētā Gara vadībai un ar Viņu nododot liecību, pats koncils sevišķi apstiprināja Svētā Gara kā Paraklēta, proti, Padomdevēja, klātieni. Zināmā mērā tas Viņu padarīja atkal „klātesošu” šajā mūsu grūtajā laikmetā. Šī pārliecība ļauj labāk saprast ļoti lielo visu pasākumu nozīmi, ar kuriem var tikt realizēts Vatikāna II koncils, tā mācība, kā arī pastorālā un ekumeniskā ievirze. No šī viedokļa ir arī jāuzceļ un jāvērtē vēlākās Bīskapu sinodes sanāksmes, kuru nolūks ir panākt, lai patiesības un mīlestības augļi – tas ir, īstie Svētā Gara augļi – kļūtu paliekošs Dieva tautas labums tās ceļojumā virs zemes cauri gadsimtiem. Šis Baznīcas darbs ir ļoti nepieciešams, jo ir jāpanāk, lai tiktu izskatīti un nostiprināti pestījošie Gara augļi, kas dāvāti koncilā. Tāpēc ir nepieciešams tos rūpīgi „izšķirt” no tā visa, kas var rasties no pretējā, it īpaši no „šīs pasaules valdnieka” (sal. Jņ 12: 31; 14: 30; 16: 11). Šī izšķiršana ir jo vairāk nepieciešama, realizējot koncila darbus tādēļ, ka tas plaši atvērās pret šī laika pasauli, kā tas ir skaidri redzams no svarīgajām koncila konstitūcijām Gaudium et spes un Lumen gentium.
Pastorālajā konstitūcijā lasām: „Kristiešu kopienu veido cilvēki, kurus, vienotus Kristū, Svētais Gars vada ceļā uz Tēva valstību un kuri ir saņēmuši pestīšanas vēsti, kas jāsludina visiem citiem. Tāpēc šī kopiena apzinās, ka ir cieši saistīta ar cilvēci un tās vēsturi”(GS, 1). „Baznīca patiešām zina, ka vienīgi Dievs, kam tā kalpo, atbilst cilvēka sirds Nr. 4 (397) 2022. gada 13. februāris – 5 – dziļākajām ilgām, kuras laicīgie labumi nekad nespēs pilnīgi apmierināt”(GS, 41). „Dieva Gara apbrīnojamā apredzība vada vēstures gaitu un atjauno zemes vaigu” (GS, 26).
Vatikāna II koncila atjaunotais Baznīcas tēls pārsvarā netiek rosināts uz ticību un apceri, drīzāk uz labāku darbību. Uzsvars likts uz pastorālu koncilu, kura tēls par Baznīcu attīstīts ad intra dokumentos par Baznīcu, atklāsmi un liturģiju; ad extra tekstos par Baznīcu un mūsdienu pasauli, reliģisko brīvību, misijām, attiecībām ar nekristīgajām reliģijām, ekumenismu, sociāliem medijiem. Paredzēta arī Baznīcā esošo atsevišķu stāvokļu reforma – attiecībā uz bīskapiem, priesteriem un viņu izglītību, reliģiozajiem, laju apustulātu, tāpat arī izglītība vispār vai attiecības ar Austrumu katoļu Baznīcām. Taču katrā gadījumā Baznīca izraisa prasību: jaunu iekšēju gatavību, jaunu ārēju darbību (kuru dara iespējamu un atvieglo mainītas struktūras). Tiek mainīta agrākā
mentalitāte un domāšana, ka katoļticīgais, būdams labs pilsonis, gūst garantiju par savu privāto pestīšanu, ievērojot dažus reliģiskus pienākumus, bet citkārt rūpes par kristietību atstājot speciālistu – garīdznieku ziņā. (turpinājums sekos)