Annelei Pelsei – 90, sveicam!

Annelei Pelsei – 90

Piektdien 1. janvārī apaļu jubileju svin katedrāles dežurante un Marijas Leģiona kādreizējā prezidente Latvijā Annele Pelse, kura kā sirmgalvju pārstāve sagaidīja un sveica pāvestu Francisku. Sekojošā intervijā jubilāre dalās ar savu dzīves cilvēcisko un garīgo pieredzi.

      Kāda Jums bijusi ģimene, bērnība un skolas gadi?

Dzimtās mājas atradās Plešovas ciemā 2 km no Žīguru stacijas, kur strādāja tētis par dežurantu. Viļakas baznīca no mājām bija 8 km. Pirmos ticības pamatus ielika vecāki un 7 gadu vecumā sāku apmeklēt ticības mācības nodarbības Viļakā pie kapucīnu tēviem. Viļakas baznīcā tiku iesvētīta un iestiprināta.

Viļakas baznīcā es kā meitene procesijā kaisīju ziedus vissv. Sakramenta priekšā. Vēlāk nesu lentu Jaunavas Marijas spilventiņam, kuru nesa mana māsa. Vecākiem bijām divi brāļi un divas māsas. Abas māsas esam šajā pasaulē. Vecākais  brālis kara pēdējās dienās krita Džūkstē. Otrs nodzīvoja līdz pensijai un vēl kādus gadus, tagad atdusas Lāčupes kapos.

Ulmaņlaikos sāku iet skolā. 5 gadu vecumā sāku iet ganos. Kara laikā darīju vīriešu lauku darbus. Tēvu kā dzelzceļnieku karā neiesauca un viņš nosargāja dzimtās mājas no nodegšanas, kamēr frontei mainoties bijām Žīguru mežos pie Kupravas kopā ar meža brāļiem. 1941.g. jūlijā Viļakas pusē bija paredzēta izsūtīšana, mūsu ģimene arī bija tanī sarakstā. Tā kā tēvs strādāja stacijā un priekšniekam Zarembam bija pieeja izsūtāmo dokumentiem, viņš izņēma mūsu ģiemenes saraksta lapu.

      Kādi bija Jūsu nodomi izglītības jomā?

1945.g. pēc 7. klases beigšanas devos uz Rīgu, lai mācītos par skolotāju. Rīgā uz dzīvi apmetos pie mātes brāļa. Tā kā nezināju, kur ir pedagoģiskā skola, iestājos 7. šuvēju arodskolā, kura atradās Tērbatas ielā un vakaros mācījos 2. vakara vidusskolā. Tad papildus vienu gadu mācījos par skolotāju 1.-4.klasēm. Pabeidzu tirdzniecības tehnikumu kā rūpniecības preču pārzine. Strādājot veikalā vakaros pabeidzu Rīgas pedagoģiskās skolas pirmskolas nodaļu kā bērnu dārza audzinātāja. Strādāju bērnu dārzā trīs gadus. Pēc tam beidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu kā defektoloģe, logopēde un palīgskolas skolotāja. Daudzus gadus Rīgā strādāju divās darba vietās: bērnu dārzā kā vadītāja un Dailes teātrī kā garderobiste, dežurante un kontroliere pa vakariem. Pēdējā darba vieta bija bērnu nams. Aizejot pensijā strādāju Dailes teātrī par dežuranti un kā sociālā darbiniece aprūpēju vecus un slimus cilvēkus.

       Ja ticība bija ielikta bērna šūpulī, tad kāda bija pieredze ar katoļu dievkalpojumiem padomju laikos?

Rīgā kopā ar draudzeni Liliju ar viņas māti apmeklēju Vecrīgas katoļu draudzes: sākumā sv. Marijas Magdalēnas baznīcu, šad tad Sāpju Dievmātes baznīcu. Pēc kādiem 5 gadiem sāku vairāk apmeklēt katedrāli. Gāju tikai pa svētdienām. Vēlāk pievienojās tētis, kas no bīskapa Julijana Vaivoda dabūja garīgo literatūru. Partijā nebiju un man nekādu nepatikšanu nebija par dievkalpojumu apmeklēšanu. Laikam Dievs sargāja.

        Kādā veidā iesaistījāties Marijas Leģionā un katedrāles dzīvē pēc padomju laikiem?

  1. gada 1. augustā iestājos Marijas Leģionā un 4. augustā sāku kalpot katedrālē par dežuranti. Marijas Leģionā kļuvu aktīva locekle kopā ar vairākiem desmitiem ticīgo. Izbraukājām visu Latviju, dibinot prezidijus. Pēc tam katrā diecēzē kūrijas ar centru Rīgā, kur biju katedrāles leģiona trešā prezidente un komīcijas pirmā prezidente visas Latvijas mērogā. Braucu uz pārbaudēm. Vēlāk biju vice-prezidente, sekretāre, tagad esmu palīglocekle.

Katedrālē kalpot iesāku Smeltertēva laikā. Viņš visu laiku bija Marijas Leģiona garīgais vadītājs un atbalstītājs. Vairākus gadus mēs kā dežurantes divreiz nedēļā dalījām trūcīgajiem maizi, kuru Smeltertēvs pasūtīja.

       Jau 26 gadus Jūs kalpojat katedrālē kā dežurante. Kur gūstat spēku kalpošanā?

Vienmēr lūdzos, katru dienu rožukroni, Marijas Leģiona lūgšanas. Klausos Radio Marija. Atbalstu sniedz lūgšanas un arī mana ģimene. Abi dēli man miruši, meita Biruta un jo sevišķi mazmeita Veronika ar vīru Haraldu man ir ļoti liels palīgs. Priecājos par saviem mazmazbērniem Artūru, Klāvu, Elzu, kuri ir ļoti centīgi un paklausīgi. Tas mani ļoti iepriecina. Pateicība arī pr. Kļaviņam.

        Ko Jūs novēlat jaunajai paaudzei un katedrāles saimei?

Nedrīkst padoties. Jācīnās! Jādomā vienmēr labākais. Ar Dieva palīgu viss būs labi. Pateicība Dievam par visu.

     Sirsnīgi pateicamies par interviju un sirsnīgi sveicam lielajā jubilejā. Lai Jums izturība, prieks un miers un spēks sv. Garā, Dieva mīlestībā un Jaunavas Marijas aizgādībā!

Kasparam Viļumam – 30, sveicam!

Kasparam Viļumam – 30

Svētdien 3. janvārī apaļā jubilejā sveicam ministrantu, kuru redzam pie altāra un dzirdam kā izteiksmīgu sv. Rakstu lasītāju un psalmu dziedātāju.

     Kāda bijusi cilvēciskā un kristīgā pieredze?

Katolicisms manā ģimenē nācis no mātes puses, jo mana vecmāmiņa – mammas māte ir nākusi no Latgales, un manai mammai ticības pamatus ielika mana vecvecmāte Šī vieta Latgalē atradās netālu no Viļāniem, un joprojām atceros, kā bēŗnībā dažas reizes ar māti un manas vecmāmiņas māsu bijām uz Misi Viļānu katoļu baznīcā.  Esmu kristīts Sv. Franciska baznīcā Rīgā, vēl būdams pavisam mazs, tādēl no savām kristībām neko neatceros, taču atceros kaut ko no brāļa kristībām (kopā saviem vecākiem esam 4 bērni, kristīti esam visi, taču tikai es un vēl jaunākā māsa praktizējam katoļu ticību). Atceros, kā māte mani ar vēl vienu māsu veda uz Kristus Karaļa baznīcu Sarkandaugavā, tolaik bērnībā Mises likās garlaicīgas, taču mātei bija jāklausa, un centos baznīcā uzvesties maksimāli godīgi. Diemžēl ar laiku mūsu ģimenē radās pārmaiņas, māte zaudēja saikni ar Baznīcu un vairs mēs uz to negājām, taču man bija ielikti pietiekami labi pamati, un es pats domāju, ka, kad vien radīsies izdevība, es atgriezīšos. 16 gadu vecumā, rakājoties pa vecāku grāmatu plauktiem, es uzgāju katehismu, kuru toreiz vēl bērnībā māte lika lasīt. Toreiz  neizpratu to, taču tad, jau mazliet paaudzies, ar interesi sāku lasīt to, un manī atgriezās dziļāka interese par Baznīcu un mīlestība uz Dievu. Mazliet vēlāk, pateicoties kopīgiem draugiem, iepazinos ar vienu citu topošo labāko draugu, kurš tolaik pats regulāri gāja uz Katedrāli, pateicoties viņam un viņa iedrošinājumam pēc vairāku gadu pārtraukuma atsāku iet uz Svēto Misi, pēc tam arī sāku iet un pabeidzu Svētdienas skolu pie Diakona un pieņēmu pirmo Svēto Komūniju pie mūžībā aizgājušā Katedrāles prāvesta Tēva Smeltera jau 18 gadu vecumā.

      Kāda bijusi kalpošana katedrālē?

Jau Svētdienas skolas laikā Diakons mani aicināja kļūt par ministrantu, un pēc Svētdienas skolas pabeigšanas un svinīgās pirmās Svētās Komūnijas Mises šo uzaicinājumu es uzreiz arī pieņēmu. Atceros pirmo svēto Misi jau kā ministrantam, tolaik Katedrālē piekalpoja daudz vairāk ministrantu, un tajā vakarā bijām pat seši. Uztraukums toreiz bija milzīgs, un tāds tas bija arī visus pirmos gadus, līdz pamazām sapratu kur, ko un kā darīt. Jau no paša sākuma pieteicos kalpot vakara Misēs, jo svētdienu rītos man patīk gulēt (tradicionāli katru gadu gandrīz vienīgā Mise, kurā piedalos 8:00, ir Mise Lieldienu Svētdienā). Ar laiku man atļāva arī lasīt lasījumus. Mana dziedāšana Misēs aizsākās laikā, kad draudzē vēl kalpoja ministrants Harijs, viņš pirmais uzsāka sadarbību ar ērģelnieku Ingu Kokinu. Kādu vakaru es satiku viņus abus pirms Mises, mēģinot dziedājumus, un uzreiz pievienojos. Kādu laiku mēs ar Hariju Misēs dziedājām  kopā, taču tad viņš aizbrauca no Latvijas, un visus pēdējos gadus mēs ar ērģelnieku, kad vien abiem mums tas bija iespējams, pirms Misēm satikāmies un kopā izmēģinājām visus psalmu un “Alleluja” dziedājumus. Diemžēl šogad, līdz ar Covid-19 vīrusa izraisītajām pārmaiņām Katedrālē, šī sadarbība ir pārtrūkusi, taču tā ir bijusi pietiekami ilga, lai Misēs, kad mani joprojām palūdz dziedāt, es atceros mūsu savulaik izdziedātās melodijas un varu uz vietas tās izdziedāt, piemērojot konkrētajiem tās dienas tekstiem. Esmu dzirdējis, ka daudziem mūsu draudzes locekļiem patīk mana dziedāšana, taču es pats to neuzskatu par kaut ko izcilu, tā vietā uzskatu sevi par daudz labāku lasījumu lasītāju. Jebkurā gadījumā tās visas man ir dāvanas no Dieva, līdz ar to man ir pienākums tās izmantot atbilstoši Dieva labākajai gribai, kalpojot draudzei.

     Kāda cilvēciska un garīga pieredze gūta šajos gados?

Pēc maniem aprēķiniem Svētdienas skolu pabeidzu un Katedrālē kā ministrants sāku kalpot 2009. gada sākumā. Tas nozīmē, ka (ar īslaicīgiem pārtraukumiem) esmu atgriezies kā kristietis un Katedrāles draudzē kalpoju jau vairāk nekā 10 gadus. Šajā laikā esmu saskāries ar dažadiem notikumiem un izaicinājumiem kā laicīgajā, tā garīgajā dzīvē. Es nekad neesmu uzskatījis sevi par perfektu un parauga kristieti; kaut arī tiecos uz pilnību, kā laicīgajā, tā garīgajā dzīvē esmu pieļāvis un pieļauju  kļūdas. Taču mums katram vienmēr ir dota iespēja atgriezties un tiekties uz šo garīgo pilnību. Mani lielākie izaicinājumi vienmēr ir bijuši izprast citus cilvēkus, nenosodīt viņus un iemācīties mīlēt tādus kādus viņi ir, kas ar maniem uzskatiem man ne vienmēr ir viegli. Kopš brīža, kad esmu sācis strādāt algotus darbus, man ir sanācis strādāt sfērā, kur dabūt brīvas svētdienas, lai varētu cienīgi piedalīties Svētajā Misē, dažkārt ir diezgan grūti. Tāpat dažkārt uzrodas arī citi laicīgās dzīves izaicinājumi. Tomēr, ja vien tas ir iespējams, es svētdienas vienmēr cenšos sev atbrīvot. Tāpat vienmēr cenšos piedalīties Lielās nedēļas un Ziemassvētku Misēs, kuras ir pašas svarīgākās liturģiskā gada laikā. Man ir prieks, ka lielākā daļa ministrantu, kuri vēl šobrīd kalpo vai agrāk ir kalpojuši Katedrālē, ir mani draugi, un mēs daudz kur tiekamies arī ārpus Katedrāles pienākumiem. Pateicoties viņiem, esmu saticis arī daudzus citus mūsu draudzes un citu draudžu kristiešus.  Zinu, ka turpmākās dzīves laikā nāks vēl daudzi garīgās un laicīgās dzīves izaicinājumi, tādēl ar Dieva palīdzību ceru palikt uzticīgs Katedrāles draudzei un kristīgajai ticībai.

      Ko ieteiktu katedrāles draudzei? 

Šo gadu laikā, kopš kalpoju Katedrālē, ir mainījušies priesteri, aizgājuši ķesteri,  atsevišķi ministranti un draudzes locekļi. Taču man ir prieks, ka Katedrāle savā pašā kodolā ir palikusi tā pati. Protams, tas, ko šobrīd piedzīvojam Covid-19 laikā, ir pavisam jauns izaicinājums un tāda situācija, ko kaut kādā mērā nevar salīdzināt pat ar laiku pirms 30 un vairāk gadiem. Taču cilvēkiem joprojām ir jārod garīgais stiprinājums arī šajā (un it sevišķi šajā) trauksmainajā un nesaprotamajā laikā. Saprotu, ka nekas nespēj aizstāt klātienes Svēto Misi, taču šajos apstākļos priesteriem jāspēj sniegt garīgais atbalsts draudzei arī virtuāli, pa radio utt. Ceru, ka mūsu priesteri spēs sniegt šo garīgo stiprinājumu šā brīža apstākļos un jaunajos izaicinājumos. Tāpat ceru, ka tad, kad vīruss mūs vairs neapdraudēs un valdība atcels ierobežojumus, viss atgriezīsies pēc vecās kārtības. Vispārīgi draudzei ieteiktu turēties pie savas ticības un savas draudzes. Dievs palīdzēs un stiprinās mūsu draudzi, taču tikai tad, ja mēs arī paši pie tās turēsimies un nenovērsīsimies no tās.

Iznācis Rīgas Sv. Jēkaba Katedrāles Vēstneša jaunais numurs – Nr. 20 (371) 2020. gada 6. decembris

Aicinām uz svētdienas skolu

27. septembrī pulksten 13.15, Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē uzsākās SVĒTDIENAS SKOLAS nodarbības.
(tuvāka informācija – 2 96 54 800 Diakons Gunārs Konstantīnovs)

Oktobrī un novembrī Svētā Jēkaba katedrālē notiks ērģeļmūzikas koncerti!

Oktobrī un novembrī Svētā Jēkaba katedrālē notiks ērģeļmūzikas koncerti!