Baznīca savā būtībā ir „vispārējs pestīšanas sakraments” (LG, 48; GS, 45: 1; AG, 1), jo Dievs mīl un vēlas pestīšanu visiem cilvēkiem (SC, 5; AG, 7), tāpēc Baznīca atbilst šai definīcijai tikai tad, kad dara skaidru šo Dieva mīlestības gribu caur kristiešu kopīgo ceļu pasaulē.

Jeruzalemes sapulce norāda uz veidu, kādā risināt atšķirības un tiekties pēc „patiesības mīlestībā” (Ef 4: 15). Tā atgādina, ka konfliktu risināšanai Baznīcas metodes balstās uz dialogu, kad notiek vērīga un pacietīga ieklausīšanās, un uz Gara gaismā veiktu izšķiršanu kopīgā ceļā.

Apustuļu darbu grāmata apraksta, ka Jeruzalemes Baznīca ar Barnabas starpniecību pieņēma sv. Pāvilu pēc tam, kad bija notikusi viņa pārveidojošā satikšanās ar Jēzu.

Kāda anonīma kristieša „Vēstule Diognētam” no 2.–3. gadsimta norāda uz kristieti ceļā, kas izvēršas šajā pasaulē. Kristietis gatavs dzīvot jebkurā valstī, apgūt jebkuru valodu, iekļauties jebkurā sabiedrībā, tomēr reliģiskos un morālos uzskatos un uzvedībā atšķiras no apkārtējās pasaules, tāpēc cieš diskrimināciju un pat vajāšanas.