Jeruzalemes sapulce norāda uz veidu, kādā risināt atšķirības un tiekties pēc „patiesības mīlestībā” (Ef 4: 15). Tā atgādina, ka konfliktu risināšanai Baznīcas metodes balstās uz dialogu, kad notiek vērīga un pacietīga ieklausīšanās, un uz Gara gaismā veiktu izšķiršanu kopīgā ceļā.

Apustuļu darbu grāmata apraksta, ka Jeruzalemes Baznīca ar Barnabas starpniecību pieņēma sv. Pāvilu pēc tam, kad bija notikusi viņa pārveidojošā satikšanās ar Jēzu.

Kāda anonīma kristieša „Vēstule Diognētam” no 2.–3. gadsimta norāda uz kristieti ceļā, kas izvēršas šajā pasaulē. Kristietis gatavs dzīvot jebkurā valstī, apgūt jebkuru valodu, iekļauties jebkurā sabiedrībā, tomēr reliģiskos un morālos uzskatos un uzvedībā atšķiras no apkārtējās pasaules, tāpēc cieš diskrimināciju un pat vajāšanas.

Svētais Gars bieži darbojas caur cilvēkiem. Tas notika tad, kad Jeruzalemes kopienā izcēlās diskusija par ikdienas labumu sadali atraitņu vidū (sal. Apd 6: 1- 7). Vienotība tiek atjaunota, pateicoties apustuļu iesaistei, kuri lūdz kopienu ievēlēt septiņus vīrus, kas ir „pilni Sv. Gara” (Apd 6: 3; sal. 6: 5), un nozīmē šos septiņus kalpot pie galda.