Kopā ar Dievu ceļā (turpinājums)
Baznīca savā būtībā ir „vispārējs pestīšanas sakraments” (LG, 48; GS, 45: 1; AG, 1), jo Dievs mīl un vēlas pestīšanu visiem cilvēkiem (SC, 5; AG, 7), tāpēc Baznīca atbilst šai definīcijai tikai tad, kad dara skaidru šo Dieva mīlestības gribu caur kristiešu kopīgo ceļu pasaulē. Baznīcas būtība galvenokārt un tieši saistīta ar misiju. Viņa ir „vienotības sakraments” (SC, 26) caur savu darbību, kad paklausot Kristum Svētā Gara un mīlestības vienībā viņa klātesoša visiem cilvēkiem un tautām ar mīlestības piemēru, sludināšanu un sakramentiem (AG, 5). Tikai šādi viņa kļūst par sakramentu gan ciešai vienotībai ar Dievu, gan visas cilvēces vienotībai (LG, 1) par „pestīšanas līdzekli visiem” (LG, 9). Cilvēci atpestī Dieva mīlestība, kuru Baznīca sludina, lai tai ieticētu. Cieši vienojot kristiešus ar Dievu, Baznīca šo Dieva mīlestību stāda priekšā kā dzīvu realitāti: Baznīcas sūtība ir izplatīt Evaņģēlija vēsts gaismu visā pasaulē un apvienot visus cilvēkus vienā Garā, kļūt par brālības zīmi (GS, 92, 1), “lai tā visiem un ikvienam būtu šīs pestījošās vienotības redzamais sakraments” (LG, 9).
Koncila būtisko vēsti pauž šie divi principi: Baznīcas esība misijā nav šķirama no viņas darbības. Ar sludināto un dzīvē ieviestu Dieva mīlestību viņa apvieno cilvēci brālības garā. „Visi cilvēki ir aicināti uz šo vienotību ar Kristu” (LG, 3). Šī vienotība izpaužas un īstenojas pasaulē, kurā jārealizējas tam, ko Baznīca tajā izrāda savā dinamiskajā misijā kā „Dieva klātbūtnes zīme pasaulē” (AG, 15).
„Misionārā darbība tiecas uz eshatoloģisko pilnību” (AG, 9) atpestītajā pasaulē. Leona XIII un Pija X nodomu atjaunot visu Kristū attīstīja Pijs XI un Pijs XII; tagad šis nodoms izpaužas katoliskuma ietvaros, kopskatot trīs lietas: Radītāja gribu, lai visi būtu pestīti; Kristus un Baznīcas iespaidošo līdzekli šīs gribas īstenošanā; Kristus mīlestības ieviešanu pasaulē caur Baznīcu (sal. UR, 6; LG, 8; GS, 21: 5). Baznīca no reformas un nepilnības viedokļa (LG, 48) dziļāk sevi saprot atklāsmes un savas misijas spogulī. Vēstule Diognētam (ap 190. gadu) satur vārdus: „Kas dvēsele ir miesai, tā kristieši ir pasaulē.” Caur miesu dvēsele tiecas uz Dievu un izpaužas, tāpat arī Baznīca tiecas uz Dievu un izpaužas vienīgi savā misijā, izpaužot kristīgo mīlestību pasaulē. Mācība un sakramenti ir līdzekļi šim mērķim.
Koncils runā par Baznīcas misiju. „Svētceļotāja Baznīca savā būtībā ir misionāra, jo tās izcelsme saskaņā ar Dieva Tēva nodomu ir meklējama Dēla misijā un Svētā Gara misijā” (AG, 2). Kristus mīlestība dara spožu Baznīcas vaigu (LG, 1), tāpēc pēc savas esības viņai ir pienākums pret visiem, arī nekristītajiem, izturēties tā, lai „arī viņiem atmirdzētu Jēzus Kristus mīlestība” (CD, 16). Tas nav iespējams bez iekšējas nožēlas (UR, 7). „Tā kā visa Baznīca ir misionāra un evaņģelizācija ir Dieva tautas pamatpienākums, tad svētais Koncils visus aicina uz dziļu iekšēju atjaunotni” (AG, 35).
„Visiem kristiešiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, ir pienākums ar savu dzīves piemēru un liecību, kas sniegta ar vārdiem, atklāt jauno cilvēku, kurā viņi ietērpušies, pateicoties kristībai” (AG, 11). Jo īpaši tas notiek ar dāsnu mīlestību. „Ticīgajiem mīlestībā jārūpējas par pašu cilvēku, mīlot to tāpat, kā mūs mīlēja Dievs’’ (AG, 12).
„Kristieša aicinājums savā būtībā ir aicinājums uz apustulātu” (AA, 2). „Baznīcā pastāv daudzveidība kalpošanā, bet vienotība sūtībā” (AA, 2) un „nav neviena locekļa, kas nebūtu līdzdalīgs visas Miesas sūtībā” (PO, 2). Galvenais uzsvars likts uz laju, kurš mainītos, īstenojot Jēzus Evaņģēlija vēsti, un būtu iekļauts pasaulē kā tās uzturētājs („zemes sāls”). Laju nekas nespēj aizstāt (AA, 16). Baznīca kopīgā ceļā īstenojas tad, kad laji sadarbojas ar ordinēto kārto jeb hierarhiju. Evaņģēlijs iesakņojas cilvēku īpatnībā, dzīvē un darbā tikai ar laju aktīvu līdzdarbību.
Ticīgie laji vienlaikus pieder Dieva tautai un civilai sabiedrībai (AG, 21). Tāpēc apustulāta jomā šodien „lielākoties var darboties tikai viņi’’ (AA, 1). Laja dzīves stāvoklis norisinās pasaulē un laicīgās norisēs, tāpēc Dievs to aicina kvēlot ar Kristus garu un veikt apustulātu pasaulē līdzīgi raugam (AA, 2). Tiem nevajag īpašu sūtīšanu no Baznīcas, lai to darītu; pats Kungs tos sūta caur kristību un iestiprināšanu. Svētais Gars tos apveltī šim pienākumam ar īpašām dāvanām (AA, 3). Laji ir pasaules gaisma (AA, 13). Ar savu „klātbūtni pasaulē” un „savu īpašo aicinājumu” (LG, 31) tiem jāuztver ciešā saikne starp cilvēku darbību un reliģiju. Šo saikni it kā baidās daudzi mūsdienu cilvēki (GS, 36: 1). Pasaules
pārveide pieder pie „jaunā mīlestības baušļa” (GS, 38: 1). Mīlestības darbi sociālā, politiskā un ekonomiskā pārveidē ir priekšnosacījumi Debesu valstībai (GS, 38: 1). Tāpēc lajam, tāpat kā visiem kristiešiem, nav jānicina miesīgā dzīve. Cilvēka cieņa nosaka, ka cilvēks pagodinātu Dievu savā miesā (GS, 14: 1). Reliģija neattur cilvēku no šīs zemes sabiedrības veidošanas (GS, 20: 2); reliģija rosina kristieti uz šo veidošanu. Šajā darbībā ietverta visa Kristus iemiesošanās un zemes dzīve (GS, 32).
Caur Kristu darbs ieguvis jaunu un galīgu cieņu (GS, 67: 2); savā darbā mums jāatdarina Kristus aktīvā mīlestībā (LG, 41). Lajs ir reizē ticīgais un pasaules pilsonis ar vienu – kristīgu sirdsapziņu: pēc tās tam arvien jāvadās abās jomās (AA, 5). Kļūdaini būtu mākslīgi pretstatīt profesionālo un sociālo darbību reliģiskai dzīvei (GS, 43: 1). Abas darbības vienojas, jo līdz ar vienojošu plānu virs zemes Baznīcai uzticēta arī vispārēja (katoliska) misija. (turpinājums sekos)