Kopā ar Dievu ceļā (turpinājums)

Visa pasaule dod iespēju kristiešiem apzināties savu misiju kopīgā ceļā (GS, 90: 1). Kristus Miesas pilnveidē jāsadarbojas visiem dzīvā Kristus locekļiem un visiem Baznīcas bērniem jāapzinās sava atbildība par visu pasauli, attīstot sevī īstu katolisku garu (AG, 36). Reliģiskā joma un sociālā sfēra nav paralēlas viena otrai bez kādas saistības, nedz to saplūšana ir tikai formāla, jo viss zinātniskais, tehniskais un kulturālais progress pa īstam vērsts uz „cilvēcīgākas pasaules veidošanu” (GS, 57: 1), dzīves apstākļu pieskaņošanu cilvēka cieņai pēc iespējas visiem. Koncils interesējas par tehnoloģisku procesu, ņemot vērā „tikumu izkopšanu un institūciju attīstību’ (GS, 53: 2), jo tieši cilvēks ir „visas sociālekonomiskās dzīves autors, centrs un mērķis” (GS, 63: 1), un šī dzīve pilnībā kalpo cilvēkam (GS, 64: 2). Šī attīstība nenotiek automātiski (GS, 65: 2) un „cilvēka cieņa” visā šajā procesā ir centrālais un izšķirošais jēdziens. Kultūra var izraisīt taisnību, novērst „milzīgo nabadzību” (GS, 84: 3; 90: 3), veidojot arī iespēju „cilvēciskai un kristīgai brīvībai” (LG, 36). Šīs vērtības globāli izvēršas socializācijā. Tajā redzami lieli draudi un arī pozitīvas iezīmes (GS, 25; 37), jo sevišķi drauds maldīgi sevi apmierināt (arī ateismā) tam, kas sācis pārvaldīt dabu (GS, 19 – 20; 57: 5). Galu galā iespējams iedarbīgi tiekties pēc īstas taisnības un brīvības virs zemes, to saglabāt tikai balstoties uz augstāka motīva, proti, ar dāsnu kristīgu mīlestību (GS, 72: 2).

„Kristieši ir uzņēmušies veikt šajā pasaulē ļoti lielu uzdevumu” (GS, 93: 1), lajiem pieejams plašs apustulāta lauks (AA, 14), tiem „paveras neskaitāmi daudz iespēju” to īstenot (AA, 6) tieši pasaulīgās jomās, kuras atvērtas tikai viņiem (AA, 7). Tāpēc tiem nemitīgi jāatjaunojas arī dzīves struktūrās pasaulē (LG, 35). Priesteriem jārosina laju apustulisko darbību (OT, 20). No lajiem prasīta nevainojama profesionāla kompetence un arī personīga iniciatīva.

Garīdznieki nav eksperti ikvienā problēmā (GS, 43: 2), tāpēc lajiem vajag iesaistīties misijā, pazīt pietiekoši gan teoloģiju (GS, 62: 7), gan pretējas mācības, īpaši materiālismu un ateismu (AA, 31 a). Koncils min deviņus ateisma cēloņus (GS, 19: 2).

Lajiem jāiestājas par īstu cilvēku, kurš galu galā pazīstams tikai kristietībā, kuras ietvaros Dievs redz cilvēku. Atbildībā par saviem brāļiem un vēsturi laju kristietis kļūst par īstu humānistu (GS, 55). Savā veidā tas īsteno „nabadzības garu” kā tāds, kam „nekā nav, bet pieder viss” (GS, 37: 4; 72: 2). Šādi ar sākotnējo „Baznīcas patieso garu” ticīgajam „jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, proti, pa nabadzības, paklausības, kalpošanas un sevis upurēšanas līdz pat nāvei ceļu” (AG, 5).

Lajs atbildīgs par ģimeni, kuras daudzveidīgās problēmas jārisina kristīgā garā (GS, 47 – 52; 87), atbildīgs par savu profesiju, kā arī publisko politisko dzīvi (GS, 75), par ekonomisko dzīvi, kuras kristīgos pamatprincipus būtu jāzina: pasaules labumi paredzēti visiem; likumīgais īpašums nepieder tikai sev, bet pieder arī kopīgi; visiem ir tiesības uz to, kas nepieciešams dzīvībai, tāpēc ar īpašumu jāatbalsta nabagi (ne tikai ar to, kas sev nevajadzīgs); nabags pie vajadzības attaisnots ņemt sev no citu bagātības to, kas nepieciešams izdzīvošanai (GS, 69: 1). Koncils vērš uzmanību uz jebkāda veida trūcīgajiem, „nabadzīgajiem un neaizsargātajiem” (CD, 13). Kristus saskatāms „it īpaši nabadzīgajos ļaudīs, bērnos, slimniekos, grēciniekos un neticīgajos” (OT, 8). „Izceļotāji, trimdinieki un bēgļi, jūrnieki un lidotāji, nomadi un tamlīdzīgas grupas” kuri uzticētas bīskapa aprūpei (CD, 18), „žēlsirdība pret nabadzīgajiem un slimajiem” īpaši novērtēta pie lajiem; AA, 8). “Lielākā daļa pasaules vēl joprojām cieš tik lielu trūkumu, ka pats Kristus nabagu personā skaļi sauc pēc savu mācekļu mīlestības” (GS, 88: 1).

Kristietis aicināts uz sadarbību un „dialogu” ar visiem cilvēkiem. Dialogs ir grūtāks, nekā vienpusīga sludināšana. Dialogā jāieņem sava pozīcija attiecībā uz otru, tāpat kā pravieši rīkojās pret karaļiem, kā arī pats Kristus rīkojās (AG, 11). Sarunas par pestīšanu raksturo vienotība patiesībā un mīlestībā, skaidrība un pazemība, apdomība un uzticēšanās (CD, 13). Uz to jābūt gatavam katram priesterim (OT, 15), īpaši ekumeniskā un starpreliģiju dialogā (OT, 16; UR, 4; OE, 22). Sastopot skaidras kļūdas, vienmēr jāizšķir nosodāmas kļūdas un cilvēks, kas saglabā personas cieņu un kura sirdi tiesā tikai Dievs (GS, 28: 2).

Baznīcas reforma koncila garā vērsta uz Baznīcas misiju. Garīdzniekiem jābūt par gaismu lajiem, lai laji būtu par gaismu pasaulei. „Bīskapu koleģialitātē” ietverts „demokrātijas” elements, arī kristīgā pazemošanās, tuvošanās pasaulei, lai visi garīdznieki veiktu „kalpošanu” (CD, 16; PO, 6), arī visa Baznīca veiktu „kalpošanu” (AG, 12). Garīdznieki sadarbojas ar lajiem Romas kongregācijās (CD, 10), diecēzes padomē (CD, 27; AA, 26), draudzes padomē (CD, 30; AA, 26).

Lajiem šajās jomās Baznīcā ir „tiesības un pienākumi” (PO, 16; AA, 3; sal. GS, 65: 3, etc.). Baznīcas misijā ordinētām kārtām jāizvairās no konfliktiem (CD, 35). Garīdzniekiem ir liela atbildība. Laju mobilizācija liecināt baznīciski pasaulē uzliek priesteriem vēl lielākas garīgas prasības (PO un OT; CD, 28–30).
Garīdznieku garīgumam jāizriet no Evaņģēlija (ar Kristu centrā OT, 14 – 16), ar atvērtību tam, “lai Evaņģēlijs apgaismotu visas ticīgo laicīgās aktivitātes” (GS, 43: 8). Šādai perspektīvai jābūt homīlijās, skaidrojot Evaņģēliju tā, ka ticīgie to pielietotu dzīvei pasaulē (SC, 24; 35; DV, 21; 23 – 24; CD, 30: 2; PO, 4 – 5). (turpinājums sekos)