Šarls de Fuko atzīts par svēto.

Svētdien 15. maijā svēto kārtā iecelts 1858.g. Francijā dzimušais cisterciešu trapistu ordeņa priesteris, kas pārsvarā dzīvoja un kalpoja Dievam un brāļiem Alžīrijā. Viņa ikdienu raksturoja nemitīgi meklējumi ceļā, brālība, sirdsapziņas smalkjūtība, tuksneša pieredze, Dieva pielūgsme Vārdā, Euharistijā un sirdī. Ārēji piedzīvoja neveiksmes, tomēr iekšēji spēja dziļi vienoties ar Jēzu viņa ciešanās un nāvē, pats būdams nogalināts 1916.g. 1. decembrī (plašāk sk. Vēstnesīti 2016.g. 20. novembrī 4.- 6.lpp.).

Pāvests Francisks enciklikas Fratelli tutti noslēgumā stādā priekšā svētīgo Šarlu de Fuko (Charles de Foucould) kā kristīgas dzīves un universālās brālības paraugu (nr. 287). Jau Sv. Pāvils VI, atzina viņu par „universālo brāli”, par pašuzupurēšanās un misionārās mīlestības paraugu (Populorum progressio, n. 12). Kļūt par «universālo brāli» nebija naiva vienkārša svētā priestera vēlme. Šarls ar šo pravietisko ieskatu šādi aizsteidzās priekšā savam laikmetam, mācot mūs visus sekot Jēzus paraugam: strādāt klusumā, lai pārvarēt neuzticības un naida sliekšņus, pateicoties brālīgai, draudzīgai klātbūtnei un atklātu dalīšanos. Viņa dzīve konkrēti kļuva arvien tuvāka cilvēkiem ar attiecībām, kas balstās uz vienlīdzību un brālīgumu. Īsi pirms nāves viņš apkopoja savu brālīgo dzīves veidu šādi: «Brālīga mīlestība visiem cilvēkiem… Ieraudzīt katrā cilvēkā debesu Tēva bērnu. Būt karitatīvam, miera nesējam, pazemīgam, drosmīgam ar visiem lai lūgtos par visiem, par katru cilvēku, lai upurētu savas ciešanas par visiem.»

Šarls de Fuko šādi palīdz saprast, ka dzīvot ar atvērtību uz visiem nenozīmē zaudēt sevi pašu, bet atrast sevi, nevis kļūt par nabagu, bet bagātināties. Dzīvojot attiecībās un ejot draudzības ceļu, kurā atklājas brālīgums, varam pārvarēt savas robežas un cīnīties pret izslēgšanu, vardarbību un atstumtību. Būt par universālo brāli nozīmē būt par visu brāli, bez izņēmumiem un bez šķirošanas, neizslēgt nevienu, būt uzmanīgam pret cita labumu, tomēr nezaudējot savu identitāti. Lai Šarls māca dzīvot tā, patiesa brālība sasniegtu cilvēka būtību, mūsu sirds dziļumus.

Šarla de Fuko ideālais dzīves veids bija attiekties pret visiem (gan kristiešiem, gan musulmaņiem) atbilstoši Jēzus Sirds mīlestībai. Savu mājiņu Beni-Abbesā viņš nosauca par „Vissvētākās Jēzus Sirds brālību.” Viņš rakstīja, ka vēlas kļūt par visu visiem: smieties ar smejošajiem, raudāt ar raudošajiem, lai vestu visus pie Jēzus. Censties, lai visus pievilktu pie Jēzus. Viņš saprata, ka, lai mīlētu visus, jāiesāk mīlēt kādu konkrēti sev līdzās. Līdzīgi, lai kļūtu par visu brāli, jābūt kādam konkrēti par brāli. Viņš šādi pārgāja no abstraktas izpratnes par sekošanu Jēzum uz konkrētu brālības pieredzi draudzības attiecībās. Lai spīd kā lukturis viņa svētuma paraugs universālā un brālīgā mīlestībā. Lai sv. Šarls de Fuko aizlūdz par mums, brāļiem un māsām kopīgā dzīves pārbaudījumu un izaicinājumu ceļā, kurā ar mums līdzās ir cietošais un uzvaru nesošais Jēzus Kristus, kas palīdz nevienu nenoraidīt, bet pieņemt un apkampt Dieva Tēva bezgalīgajā mīlestībā!