Kristus piemērs neskaidrībā, nomāktībā un satraukumā
Šajās dienās ar Dieva Vārda un liturģijas palīdzību esam aicināti labāk izprast un izdzīvot to, ko Kristus stāda priekšā ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus paļaujas uz Dievu, kas viņu sūta mirt uz krusta. Viņš zina, ka, neskatoties uz ārējo šķietamību, šī Tēva norāde īstenībā ir mīlestības, atpirkšanas, žēlsirdības plāns. Viņš zina, ka tas ir ceļš, kas viņu ved uz godību. Šajās ciešanu un pagodināšanas dienās visā skaidrībā atklājas viņa mīlestības lielums. Visa agrākā darbība iegūst galīgo nozīmi tad, kad vērsta uz cīņu un uzvaru pār tumsības spēkiem.
Daudzi cilvēki piedzīvo satraukumu apstākļos, kurus nevar kontrolēt: draudošās briesmās, nedziedināmās slimībās, nedrošībā par nākotni, uzbrukumos dzīvībai. Ticīgie aicināti vienoties ar cietošā Kristus izjūtām, uzupurējot viņam pārbaudījumus un uzņemoties tos, kurus Dievs varētu izvēlēties mums atsūtīt. Mēs arī uzupurējam visu to ciešanas, kuri bez ticības gaismas nezina, kāpēc tie cieš, īpaši pandēmijas neskaidrībā, nomāktībā un satraukumā. Lūdzamies, lai tie labāk izprastu savu ciešanu nozīmi. Vienlaikus, lai darām ko varam, lai mazinātu vai, ja iespējams, izdzēstu šādas ciešanas.
Šķiet, ka dienās pirms ciešanām Jēzus bija palicis bez palīdzības un mierinājuma. Tomēr tieši caur šīm ciešanām viņš veic dievišķo pestīšanas darbu. Dieva Dēls neatmet savu dievišķību, bet vienkārši to apslēpj un nes dzīvību tieši tad, kad šķiet, ka uzvar nāve.
Tuvojoties krustam, Kristus paļaujas uz Tēvu debesīs, lai gan daba ieteiktu lūgt atbrīvošanu no šīs ciešanu „stundas” (Jņ 12: 27). Bet tāpēc Jēzus taču nāca pasaulē. Paklausībā Tēvam viņš vienmēr vēlējies šo „stundu”, šo izšķirošo brīdi, notikumu, no kura nozīmi gūst visa viņa dzīve.
Klusā nedēļa īpaši prasa mums paļāvību, tāpat kā Kristus, atverot sirdis Tēva gribai. Tad mēs nepiedzīvosim vilšanos.