Kopā ar Dievu ceļā (turpinājums)

Apustuļu darbu grāmata apraksta, ka Jeruzalemes Baznīca ar Barnabas starpniecību pieņēma sv. Pāvilu pēc tam, kad bija notikusi viņa pārveidojošā satikšanās ar Jēzu. Daži bija naidīgi, tāpēc viņam nācās doties uz savu dzimto pilsētu Tarsu, kur viņu satika Barnaba, kas viņu iesaistīja Dieva Vārda garajā ceļā. Apustuļu darbi liecina, ka Dieva Vārds visur tiek pasludināts. Lai gan notiek lielas vajāšanas (sal. Apd 11: 19), tās nemazina evaņģelizāciju, drīzāk dod iespēju paplašināt lauku, kurā izplatīt Vārda labo sēklu. Kristieši nenobijās. Tiem nācās bēgt, taču tie bēga kopā ar Vārdu un visur mazliet izplatīja Vārdu.

Pāvils un Barnaba vispirms ieradās Sīrijas Antiohijā, kur palika veselu gadu, lai mācītu un palīdzētu kopienai iesakņoties (sal. Apd 11: 26). Tie sludināja ebreju kopienai, ebrejiem. Misija virzījās uz priekšu no Antiohijas kā centra, pateicoties sludināšanai, ar kuru abi evaņģelizētāji Pāvils un Barnaba iespaidoja ticīgo sirdis tā, ka Antiohijā tos pirmo reizi sāka saukt par „kristiešiem” (sal. Apd 11: 26).

Apustuļu darbos Baznīca atklājas ne kā cietoksnis, bet kā telts, kas spēj paplašināt savu telpu (sal. Is 54: 2) un dot pieeju visiem. Baznīca „dodas uz priekšu” ceļā, aizvien paplašinot savu telpu, lai visi varētu ienākt. Baznīca ar atvērtām durvīm (EG, 46) kā Tēva atvērts nams (EG, 47).

Durvis atvērtas pagāniem. Apustuļi sludināja ebrejiem, taču arī pagāni nāca un klauvēja pie Baznīcas durvīm. Pagāniem durvis gan atvērās ļoti dedzīgas kontroversijas ietvaros. Daži ebreji pestīšanas labā uzstāja uz apgraizīšanu (sal. Apd 15: 1), tikai pēc tam kristību. Lai šo jautājumu risinātu, Pāvils un Barnaba konsultējās ar apustuļu un vecāko padomi Jeruzalemē (sal. Gal 2: 1 – 10).

Tad tika aplūkots ļoti delikāts teoloģisks, garīgs un disciplinārs jautājums, proti, attiecības starp ticību Kristum un Mozus Likuma ievērošanu. Izšķirošas sapulces gaitā bija runas, kuras teica Mātes Baznīcas „pīlāri” Pēteris un Jēkabs (sal. Apd 15: 7 – 21; Gal 2: 9).

Tie aicināja neuzspiest pagāniem apgraizīšanu, bet vienīgi lūgt tos noraidīt elkdievību un visas tās izpausmes. No šīs diskusijas izrietēja kopīgais ceļš, un šis lēmums tika ratificēts ar tā saukto apustulisko vēstuli, nosūtītu uz Antiohiju. (turpinājums sekos)