Kopā ar Dievu ceļā

Baznīca Vatikāna II koncilā risināja problēmas un jautājumus, kuri ir būtiski viņai, un tam ir liela teoloģiska nozīme Baznīcas izpratnei par sevi teorijā un praksē. Konkrēti parādīts, ka koleģiālais un sinodālais – kopīgā ceļa – princips Baznīcā saskan ar pāvesta institūciju un amatu. Koncils parādījis, ka Baznīcas noslēpumaino vienotību, personīgās un koleģiālās struktūras vienotību, kas pastāv vienīgi Dieva spēkā, nevar novērtēt pēc kādām laicīgās vai sociālās organizācijas normām un standartiem. Baznīca patiesībā ir ticības noslēpums, kas pārvar citās struktūrās – gan autoritārās, gan demokrātiskās – esošās problēmas.

Vēsture un pieredze pierāda, ka Baznīca nekad nevada sevi pašu, bet viņu vada Gara spēks. Viņa paliek vienota personīgās un koleģiālās struktūras daudzveidībā, pateicoties Gara brīnumam. Tas bija koncils brīvībā un mīlestībā. Ar brīvību žēlastībā, kas visus ticīgos vieno draudzībā ar Jēzu Kristu, Baznīca izpētīja lielāku ticības sapratni par Baznīcas dogmām, paliekot tikpat lojāla pret jau pieņemto Baznīcas ticību. Ar īstu brīvību koncila dalībnieki kalpoja mīlestībā, darot lietas, kas attiecas uz Dievu. Brīnumaini un apbrīnojami, ka koncils brīvībā sasniedza patiesu vienprātību. Tika sasniegtas kopīgas deklarācijas un vienošanās. Dažkārt šķiet, ka teoloģijā brīvība var izraisīt nesaskaņas un tikai autoritātes izpausme varētu kaut ko vērtīgu attīstīt uzskatos un darbībā.

Tomēr koncils norādīja, ka Dieva žēlastībā tas tā nav nepieciešamā veidā. Vienotība brīvībā tiek sasniegta lielām pūlēm, šur tur solis kādā virzienā var sākumā likties tikai slikts kompromiss. Tomēr šādi īstenojas vienotība patiesā brīvībā. Koncils pierāda, ka vienotība un uzticība savai vēsturiskajai misijai Baznīcā nav sasalusi nekustībā, nedz uzskatu brīvība izvērsās tukšā retorikā un nesakarīgos teikumos. Šo nozīmi nevar izskaidrot ideoloģiskā un socioloģiskā pieejā Baznīcai atbilstoši empīriskai pieredzei.