Annelei Pelsei – 90, sveicam!

Annelei Pelsei – 90

Piektdien 1. janvārī apaļu jubileju svin katedrāles dežurante un Marijas Leģiona kādreizējā prezidente Latvijā Annele Pelse, kura kā sirmgalvju pārstāve sagaidīja un sveica pāvestu Francisku. Sekojošā intervijā jubilāre dalās ar savu dzīves cilvēcisko un garīgo pieredzi.

      Kāda Jums bijusi ģimene, bērnība un skolas gadi?

Dzimtās mājas atradās Plešovas ciemā 2 km no Žīguru stacijas, kur strādāja tētis par dežurantu. Viļakas baznīca no mājām bija 8 km. Pirmos ticības pamatus ielika vecāki un 7 gadu vecumā sāku apmeklēt ticības mācības nodarbības Viļakā pie kapucīnu tēviem. Viļakas baznīcā tiku iesvētīta un iestiprināta.

Viļakas baznīcā es kā meitene procesijā kaisīju ziedus vissv. Sakramenta priekšā. Vēlāk nesu lentu Jaunavas Marijas spilventiņam, kuru nesa mana māsa. Vecākiem bijām divi brāļi un divas māsas. Abas māsas esam šajā pasaulē. Vecākais  brālis kara pēdējās dienās krita Džūkstē. Otrs nodzīvoja līdz pensijai un vēl kādus gadus, tagad atdusas Lāčupes kapos.

Ulmaņlaikos sāku iet skolā. 5 gadu vecumā sāku iet ganos. Kara laikā darīju vīriešu lauku darbus. Tēvu kā dzelzceļnieku karā neiesauca un viņš nosargāja dzimtās mājas no nodegšanas, kamēr frontei mainoties bijām Žīguru mežos pie Kupravas kopā ar meža brāļiem. 1941.g. jūlijā Viļakas pusē bija paredzēta izsūtīšana, mūsu ģimene arī bija tanī sarakstā. Tā kā tēvs strādāja stacijā un priekšniekam Zarembam bija pieeja izsūtāmo dokumentiem, viņš izņēma mūsu ģiemenes saraksta lapu.

      Kādi bija Jūsu nodomi izglītības jomā?

1945.g. pēc 7. klases beigšanas devos uz Rīgu, lai mācītos par skolotāju. Rīgā uz dzīvi apmetos pie mātes brāļa. Tā kā nezināju, kur ir pedagoģiskā skola, iestājos 7. šuvēju arodskolā, kura atradās Tērbatas ielā un vakaros mācījos 2. vakara vidusskolā. Tad papildus vienu gadu mācījos par skolotāju 1.-4.klasēm. Pabeidzu tirdzniecības tehnikumu kā rūpniecības preču pārzine. Strādājot veikalā vakaros pabeidzu Rīgas pedagoģiskās skolas pirmskolas nodaļu kā bērnu dārza audzinātāja. Strādāju bērnu dārzā trīs gadus. Pēc tam beidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu kā defektoloģe, logopēde un palīgskolas skolotāja. Daudzus gadus Rīgā strādāju divās darba vietās: bērnu dārzā kā vadītāja un Dailes teātrī kā garderobiste, dežurante un kontroliere pa vakariem. Pēdējā darba vieta bija bērnu nams. Aizejot pensijā strādāju Dailes teātrī par dežuranti un kā sociālā darbiniece aprūpēju vecus un slimus cilvēkus.

       Ja ticība bija ielikta bērna šūpulī, tad kāda bija pieredze ar katoļu dievkalpojumiem padomju laikos?

Rīgā kopā ar draudzeni Liliju ar viņas māti apmeklēju Vecrīgas katoļu draudzes: sākumā sv. Marijas Magdalēnas baznīcu, šad tad Sāpju Dievmātes baznīcu. Pēc kādiem 5 gadiem sāku vairāk apmeklēt katedrāli. Gāju tikai pa svētdienām. Vēlāk pievienojās tētis, kas no bīskapa Julijana Vaivoda dabūja garīgo literatūru. Partijā nebiju un man nekādu nepatikšanu nebija par dievkalpojumu apmeklēšanu. Laikam Dievs sargāja.

        Kādā veidā iesaistījāties Marijas Leģionā un katedrāles dzīvē pēc padomju laikiem?

  1. gada 1. augustā iestājos Marijas Leģionā un 4. augustā sāku kalpot katedrālē par dežuranti. Marijas Leģionā kļuvu aktīva locekle kopā ar vairākiem desmitiem ticīgo. Izbraukājām visu Latviju, dibinot prezidijus. Pēc tam katrā diecēzē kūrijas ar centru Rīgā, kur biju katedrāles leģiona trešā prezidente un komīcijas pirmā prezidente visas Latvijas mērogā. Braucu uz pārbaudēm. Vēlāk biju vice-prezidente, sekretāre, tagad esmu palīglocekle.

Katedrālē kalpot iesāku Smeltertēva laikā. Viņš visu laiku bija Marijas Leģiona garīgais vadītājs un atbalstītājs. Vairākus gadus mēs kā dežurantes divreiz nedēļā dalījām trūcīgajiem maizi, kuru Smeltertēvs pasūtīja.

       Jau 26 gadus Jūs kalpojat katedrālē kā dežurante. Kur gūstat spēku kalpošanā?

Vienmēr lūdzos, katru dienu rožukroni, Marijas Leģiona lūgšanas. Klausos Radio Marija. Atbalstu sniedz lūgšanas un arī mana ģimene. Abi dēli man miruši, meita Biruta un jo sevišķi mazmeita Veronika ar vīru Haraldu man ir ļoti liels palīgs. Priecājos par saviem mazmazbērniem Artūru, Klāvu, Elzu, kuri ir ļoti centīgi un paklausīgi. Tas mani ļoti iepriecina. Pateicība arī pr. Kļaviņam.

        Ko Jūs novēlat jaunajai paaudzei un katedrāles saimei?

Nedrīkst padoties. Jācīnās! Jādomā vienmēr labākais. Ar Dieva palīgu viss būs labi. Pateicība Dievam par visu.

     Sirsnīgi pateicamies par interviju un sirsnīgi sveicam lielajā jubilejā. Lai Jums izturība, prieks un miers un spēks sv. Garā, Dieva mīlestībā un Jaunavas Marijas aizgādībā!