Pāvests Francisks līdz 8. decembrim izsludinājis sv. Jāzepam veltītu gadu.

Vēstnesītī 2019.g. (Nr.13,14,15) jau publicēts pārskats par sv. Jāņa Pāvila II apustulisko pamudinājumu “Atpestītāja sargātājs” (Redemptoris Custos, 1989.g.). Šoreiz piedāvājam pāvesta Franciska 2020. g. 8. decembrī izdoto apustulisko vēstuli pārdomām un lūgšanām pie sv. Jāzepa.

Jāzeps mīlēja Jēzu ar Tēva sirdi un visi četri evaņģēliji Jēzu sauc par „Jāzepa dēlu” (Lk 4: 22; Jņ 6: 42; sal. Mt 13: 55; Mk 6: 3). Visvairāk par Jāzepu runā Matejs un Lūkass, palīdzot novērtēt viņa tēvišķību un Dieva apredzības uzticēto misiju.

Jāzeps bija vienkāršs galdnieks (sal. Mt 13: 55), saderinājies ar Mariju (sal. Mt 1: 18; Lk 1: 27). Būdams „taisnīgs” (Mt 1: 19), viņš aizvien bija gatavs īstenot Likumā atklāto Dieva gribu (sal. Lk 2: 22, 27, 39). Šī griba atklājās arī četros sapņos (sal. Mt 1: 20; 2: 13, 19, 22). Pēc gara un nogurdinoša ceļojuma no Nācaretes uz Betlēmi Jāzeps bija klātesošs pie Mesijas dzimšanas, kas notika kūtī, jo citur nebija mājvietas (sal. Lk 2: 7). Viņš redzēja ganu (sal. Lk 2: 8 – 20) un Austrumu gudro (Mt 2: 1 – 12) pielūgsmi. Gani pārstāvēja Izraēļa tautu, kamēr gudrie pārstāvēja pagānus. Jāzepam bija drosme kļūt Jēzum par likumīgo tēvu, viņu nosaukt eņģeļa atklātajā vārdā (Mt 1: 21). Senajiem ļaudīm vārda došana cilvēkam vai lietai nozīmē attiecību veidošanu (sal. Rad 2: 19 – 20).
Četrdesmit dienas pēc Jēzus dzimšanas Jāzeps un Marija Bērnu Jēzu svētnīcā upurē Dievam, ar apbrīnu dzird tie Sīmaņa pravietojumu par Jēzu un viņa Māti (sal. Lk 2: 22 – 35). Lai aizsargātu Jēzu no Heroda, Jāzeps kā svešinieks uzturējās Ēģiptē (sal. Mt 2: 13 – 18). Atgriezies dzimtenē, viņš apslēpti dzīvoja Galilejas Nācaretē, kas bija tālu no viņa senču pilsētas Betlēmes, tālu arī no Jeruzalemes un svētnīcas. No Nācaretes negaidīja pravieti (sal. Jņ 7: 52) vai vispār kaut ko labu (sal. Jņ 1: 46). Svētceļojumā uz Jeruzalemi Jāzeps un Marija pazaudēja divpadsmitgadīgo Jēzu; viņu tie atrada svētnīcā, diskutējot ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2: 41 – 50).

Pāvesti vairākkārt novērtēja Jāzepa centrālo lomu pestīšanas vēsturē. 1870. gada 8. decembrī sv. Pijs IX Jāzepu izsludināja par katoliskās
Baznīcas aizbildni. 1955. gada 1. maijā Pijs XII viņu izcēla kā „strādnieku aizbildni.” 1989. gada 15. augustā sv. Jānis Pāvils II viņu raksturoja kā „Atpestītāja sargu.” Vispār sv. Jāzepu piesauc kā laimīgas nāves aizbildni (KBK, 1014).

Katrs var atklāt Jāzepa ikdienas apslēptajā un neievērotajā klātbūtnē aizbildni, atbalstu un vadītāju apkārt esošās grūtībās.

Vairāk par svēto Jāzepu uzzini lasot draudzes vēstnesīša marta numuru:
To vari atrast šeit