Felicijai Mičānei – 90
Nākusi šajā pasaulē 1931. gada 27. augustā. Piedzima kā ceturtais bērns, vecākās māsas un brāli vecāki agri tika „iejūgt” smagajos lauku darbos, kā siena pļaušana ar izkapti un citos, Felicijai galvenokārt nācās izbaudīt ganu gaitas un piedalīties vieglākos lauku darbos.
Lai varētu pēc pamatskolas beigšanas turpināt izglītību, bija jāsameklē tāda mācību iestāde, kur būtu stipendija, kopmītne, kopgalds. Tāda tuvākā mācību iestāde izrādījās Malnavas lauksaimniecības tehnikums. Tur apguva gan vispārizglītojošo programmu, gan zināšanas lauksaimniecības jomā. Dieviņš bija devis samērā labas prāta spējas, tāpēc mācības grūtības nesagādāja. Tehnikumu beidza ar uzslavu un tika norīkota darbā uz Krāslavas rajona lauksaimniecības daļu. Pēc tam nosūtīja uz uz kvalifikācijas celšanas kursiem Lauksaimniecības akadēmijā, kura tad vēl atradās Rīgā. Pēc diviem gadiem agronoma darbā nokļuva Daugavpils rajonā, darbā ciema bibliotēkā, kolēģe pierunāja pāriet atkal darbā lauksaimniecībā, kur strādāja dažādos amatos: kā agronome, ekonomiste un, beidzot, augu aizsardzības speciāliste.
Pārceļoties uz Rīgu, darbus mainīja, meklēdama izdevīgāko, līdz nonāca sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Kafejnīcā „Staburags”, kadru daļā, tad „Dailē” un „Luna.” Strādāt tur bija izdevīgi, nostrādāja tur līdz pensijai, pēc kuras kārtoja denacionalizācijai īpašumus un 8 gadus tos pārvaldīja, aktīvi piedalījās dzīvokļu kooperatīva darbā.
Rīga tātad nesagaidīja ar rozēm, drīzāk ar ērkšķiem. Bet bija jauna, enerģijas pilna un cerēja, ka visas grūtības ir pārejošas, ka būs arī normāli dzīves apstākļi, kuru vārdā arī cīnījās, bieži vien strādājot divās darba vietās. Brīvā laikā lasīja, apmeklēja koncertus un izrādes, atvaļinājumos devās ceļojumos.
Mātes brālis priesteris Kazimirs Vilnis viesojās ģimenē, kamēr vēl nebija izceļojis no Latvijas. Padomju gados līdz viņa nāvei 1988. gadā sarakstījās, pirms dažiem gadiem organizēja kopā ar radiem piemiņas grāmatu par šo priesteri, kas uzcēlis Rīgas Kristus karaļa baznīcu. Bērnības gados pie krusta dziedāja maija mēnesī Kociņu sādžā, procesijā gāja Nautrēnu draudzē, rudenī psalmus dziedāja pa mājām. Tagad pavada laiku mīļoto cilvēku uzņemšanā, lasīšanā un lūgšanā.
Svētdienās regulāri dodas uz katedrāli, kur priecīga satikt savu mīlu. Felicija ir pārliecināta, ka „Cilvēku dara vecu nevis gadi, bet mīlestības izsīkums.” Mīlestībā viņa saglabā savu možumu un jaunumu. Būdama atvērta Baznīcas dzīves atjaunotnei, viņa it kā saka: „Iesim pa dzīvi blakus, tas nekas, ka tā īsa, zini, ka mīla ir skaista kā jaunība…” Dzīves gaitās satikusi daudz labu cilvēku, dažādas tautības, kas sniedza palīdzību darba gaitās, arī sadzīvē un visā dzīvē. Pateicas Dievam, kas devis diezgan labas gara spējas, kas palīdzēja mācībās un turpmākajā dzīvē pieņemt attiecīgus lēmumus dažādu grūtību pārvarēšanā. Vislielākā cilvēka vērtība pēc Felicijas domām ir veselība un mīlestība, kas ir jāsaudzē. Novēlam Felicijai vēl daudzus gadus kopā ar mums!