Kopā ar Dievu ceļā.

Vatikāna II koncilu pauž Romas katoliskais raksturs. Kristus Baznīcas ticība, ticība Dieva Tautas kopīgā ceļa pieredzē bijusi norma šim koncilam. Šo koncilu nesaprot tie, kuri domā, ka visu būtu jāapstrīd, ka vienotība ārēji vien būtu sasniedzama bez atbildības, ka pagātnes dogmas nevis organiski attīstītos savā nozīmē līdz ticības vispārējai sapratnei, bet gan būtu padotas katra cilvēka viedokļiem. Daudzi ir vīlušies savās iecerēs par koncila rezultātiem, tomēr koncils bija katolisks īsta vārda nozīmē, tam piekrita arī ekumeniska atbildība. Tas izpaudās ne tikai novērotājos no citām Baznīcām un kristīgām kopienām, ne tikai dekrētā par ekumenismu, ne tikai tāpēc, ka koncils izvairījās no seniem strīdiem un teoloģiskiem šķēršļiem visu kristiešu vienotības īstenošanā, ne tāpēc, ka mēs klusētu par savu ticību un to nepadziļinātu pārliecībā, ka galīgi derīgas doktrinālas kategorijas nav atrodamas. Ekumeniskais gars atklājās ne tikai centienos ņemt vērā nekatoļu kristiešus un viņu teoloģijas koncila izteikumos, cik tālu tas iespējams, nemainot pašas Baznīcas doktrinālo pārliecību. Savā doktrinālajā izpratnē koncils centās intensīvi iesaistīties dialogā ar visiem kristiešiem, sen atzītās patiesības skaidrāk izpaužot jaunos veidos, piemēram, par koleģialitāti Baznīcā, par harizmātiķu nozīmi Baznīcā, par vietējo draudzi kā Baznīcu, par nekristiešu pestīšanu, par definēto ticības patiesību hierarhiju, par sv. Rakstiem, kuri kalpo Baznīcai un maģistērijam, par vispārējo priesterību, par daudzveidīgu teoloģiju vienā Baznīcā, par reliģisko brīvību, par vēsturiski – kritisko teoloģiju, par vispārējo aicinājumu uz svētumu, par kalpošanu Vārdam utt.

Šis koncils bija visraženākais no visiem līdz šim esošajiem Baznīcas ekumeniskajiem konciliem. Daudzi iepriekš domāja, ka koncilam bija tikai svinīgāk jāapstiprina iepriekšējie dogmatiskie pieņēmumi. Tomēr sākotnējās iestrādes tika pārveidotas, nācās tematiski ierobežot koncila pienākumus,
kuri centrējās uz trim jomām:

• 1) Baznīcas būtiskā izpratne par sevi dogmatiskajā konstintūcijā Lumen gentium;
• 2) Baznīcas iekšējā dzīvē: a) svētdares kalpošanā, īpaši liturģijā; b) pastorālā kalpošanā (dokumentos par bīskapiem, Austrumu Baznīcām; c) mācīšanas kalpošanā (Dei Verbum; kristīgā izglītība); tāpat par dzīves stāvokļiem, priesterību, semināriem, reliģiozo dzīvi; laju apustulātu;
• 3) Baznīcas misija ad extra ekumenismā, attiecībās ar nekristīgām reliģijām (Ad gentes, Gaudium et spes, Inter mirifica).

Attiecības ar daudzveidīgiem pasaules uzskatiem (Dignitatis humanae). Attiecībā uz koncila aplūkotajām tēmām Baznīca centusies reāli apvienot esošās problēmas un uzskatus. Baznīca nav vērsusies uz sevi. Ja arī viņa pati runā visos šajos dokumentos, tad kalpojot Dievam, cilvēkam, pasaulei. Baznīca centusies uzrunāt cilvēku, kas tehnoloģiskā laikmetā mēģina ietekmēt savu turpmāko attīstību. Koncils aizsāka atjaunotni, no tekstiem nāk Gars un dzīvība, ticība un cerība. Baznīca, kas esam visi kristieši, atjaunoti pievēršamies Jēzum Kristum, kas ir tāds pats vakar, šodien un mūžīgi; vienīgi viņa žēlastība nes atpestīšanu, tuvina dzīvajam Dievam. Jēzus Kristus un viņa Baznīca vēlas sastapt mūsdienu cilvēku, nest viņam Dieva Vārdu, brālību, kopību, prieku Svētajā Garā, tādu mīlestību, kas uzveic likuma grožus. Koncils palīdz Baznīcai apzināties sevi un doties sastapt mūsdienu cilvēku ilgas un vajadzības. Baznīca apgūst to, ko māca; saņem to, ko dod, viņa vada ar kalpošanu.

Konstitūcija par liturģiju jāizvērš konkrētos liturģijas svinēšanas veidos, Baznīcas lūgšanas dzīvē, Dieva godināšanā garā un patiesībā. Ekumeniskais dialogs var notikt lielākai savstarpējai kopībai, ordinētiem diakoniem paveras jaunas iespējas Baznīcā. Bīskapi jaunā veidā īsteno Baznīcas koleģialitāti. Romas kūrijas atjaunotne aizvien turpinās. Kopš 1983. gada kanonu likums atveido koncila reformu garu un izpausmes. Ikdienas dzīvē, Baznīcas kopīgā ceļa – sinodālā – pieredzē ieviešamas koncila normas par garīdznieku audzināšanu, priesteru un bīskapu darbību, bīskapu kolēģiju. Jāatjaunojas reliģiozo dzīvei. Lajiem savā vispārējā priesterībā jākļūst pilnīgi atbildīgiem, apzinīgiem par savu apustulisko misiju. Svētajiem Rakstiem jānostiprinās cilvēku sirdīs, jākļūst par centru draudzes liturģijā kā dzīvības Vārdam. Baznīcas misiju gaisotnei jāpārņem ikdienas dzīve un prakse.

Baznīca pēckoncila periodā mācījusies aizstāvēt reliģisko brīvību, kļuvusi atvērtāka, pacietīgāka un atvērtāka katra cilvēka individuālās un sociālās pieredzes izšķiršanai. Baznīca iesaistās dialogā ar pasauli visās tās vajadzībās, iespējās un draudos. Koncila darbs Svētā Gara vadībā ir tomēr cilvēku veikts, tikai aizsācies, tas turpinās jo īpaši ar sinodalitāti – kopīgā ceļa pieredzi.