Kopā ar Dievu ceļā

Baznīcai kopīgā ceļā, saskaņā ar Vatikāna II koncilu, jārūpējas par personas visaptverošu attīstību, lai „attīstītos spēja apbrīnot, intuīcija, kontemplācijas spēja” (GS, 59: 1). Baznīcas dzīves, kopīgā ceļa un darbības priekšnosacījumi attiecas arī uz reliģisko brīvību, attiecībām ar nekristīgām reliģijām un ekumenismu. Vispirms gods atdots Dievam Radītājam, kas kā vienīgais Kungs radījis visus cilvēkus brīvus, vērsis tos uz sevi, kamēr Baznīca tikai kalpo cilvēcei. Gods atdots Kristum, kas nāca pie mums bez kādiem varas līdzekļiem, nevienu nespieda sludināšanā un sarunā, bet ieteica sevi sekotājiem kā tādu, kam ir lēnprātīga un pazemīga sirds. Gods atdots Svētajam Garam, kas dveš kurp vēlas un var izplatīt Dieva žēlastības un noslēpumainas atklāsmes pat ārpus redzamās Baznīcas.

Šis ir Svētā Gara koncils. Gars iziet no Tēva un Dēla: no Tēva, kas radīja pasauli un noteica tās norises; no Dēla, kas atpestīja pasauli ar krustu un pilnīgu attiekšanos. Dievs un pasaule nav kaut kas paralēls. Tēvs visu radīja Dēlam, Dēls visu atpestīja Tēvam, lai atdotu pilnveidotu valstību (1 Kor 15: 24). Gars galu galā vieno radību un pasauli ar Baznīcu pasaulē. Gars ir pasaulīgs, jo pārņem visu pasaulē, un arī vērš visu uz Kristu, visu kristīgo atver Tēvam. Baznīcai ir tikai garīgie ieroči savā mīlestības neaizsargātībā un dāsnumā. Svētais Gars kā vējš brīvi pūš starp Tēva valstību un Dēla valstību; Tēvs izdveš Garu Dēlam (no pasaules Baznīcai) un Dēls izdveš Garu Tēvam (no Baznīcas uz pasauli).

Baznīcā katram būtu jāatveido viss Kristus noslēpums savā dzīvē. Mūks un mūķene velta sevi Dievam atpestīšanas darbam, kas notiek visā sekulārā pasaulē, vai nu aktīvā vai kontemplatīvā ordenī. Bīskaps un priesteri strādā, lai laji ietu pasaulē un visā darbībā ņemtu vērā arī nekatoļus un nekristiešus. Laji kā misionāri savā veidā dodas pasaulē. Sekulāros institūtos jo īpaši dzīve veltīta Dievam evaņģēliskos padomos un reizē laji tur strādā visos, sekulāros amatos un vidēs. Koncils māca, ka tieši kristīga atsacīšanās ved uz īstu brīvību un nobriedušu mīlestību (LG, 46; PC, 14, etc.). To saprot tie, kas iet kopīgo ceļu, nevis tiecās tikai paši uz sevi.