Jurim Dinstmanim – 80

10. jūlijā jubileju svin viens no katedrāles ilgākajiem locekļiem, kādreizējais altāra ministrants un atbildīgais par mikrofonu darbību, tagad aktīvs rožukroņa pulciņa dalībnieks un adorācijas kapelas uzturētājs Juris Dinstmanis (Attēlā pa labi ar mons. Antonu Smelteri)

Mamma Marianna Vīnberga un tēvs Pēteris Dinstmanis saņēma laulības sakramentu 1936. gada 21. novembrī Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā. Abi vecāki strādāja alus darītavā „Kymel” – mamma cehā, tēvs vadīja smago automašīnu. 1941. gadā alus darītavas vadība, pildot padomju valdības norādījumus, tēvu nozīmēja Spilves lidlauka armijas būvniecības pārziņā. Sarkanajai armijai atkāpjoties kara sākumā, tēvs devās uz Igauniju un tālāk uz Krieviju. Tēvs dēlu Juri neredzēja, jo krita 1942.g. pie „Starajas Ruses.”

Juris beidza Rīgas 49. pamatskolu un 2. vidusskolu. Iestājās Rīgas radio rūpnīcā un vēlāk Rīgas Politehniskajā Institūtā Automātikas un skaitļošanas fakultātē. Diemžēl no Institūta tika atskaitīts par to, ka 1964. gada 24. maijā Kārsavā piedalījās pr. (vēlākā bīskapa) Vilhelma Ņukša primicijā un dalīja piemiņas svētbildītes. Šīs svinības ļoti saniknoja čeku. Pēc izslēgšanas no Institūta atgriezās strādāt Rīgas Radio rūpnīcā, jo sapnis bija strādāt akustikas jomā. Strādājot rūpnīcā, Juris 1965.g. iestājās Rīgas Elektromehāniskā tehnikuma vakara nodaļā, kuru absolvēja 1968.g. Iegūtā specialitāte – “radiotehniķis-konstruktors.” Izglītība palīdzēja darbā – sākumā strādāja kā strādnieks, tad kā inženieris tehnologs un vēlāk vadīja ceha tehnoloģisko biroju. Tā Dievs izveda Juri pa grūto dzīves ceļu. Rūpnīcā nostrādājis 55 gadus.

Pēc kardināla Julijana Vaivoda lūguma piedalījās Aglonas bazilikas apskaņošanā. Sākumā tas bija grūts uzdevums, jo vajadzēja sadabūt komandu. Aglona tika pastāvīgi vērota un uzmanīta, tāpēc nevarēja piesaistīt studiju biedrus. Ar laiku izveidojās īsti ekumeniska komanda: pareizticīgais Jevgēnijs, luterānis Jānis un katolis Juris. Elektronikas jautājumus risināja abi puiši, bet Juris – apskaņošanu. Apkalpoja šo Dievmātes svētvietu 15. Augusta svētkos no 1983. līdz 2001. gadam. Pirmos gadus skandas drīkstēja lietot tikai bazilikas iekšpusē, bet ne dārzā. Bīskaps V. Ņukšs bija atvedis modernu pulti ar mikrofonu, kuru uzstādījām uz ambonas dārzā, bet tūlīt pēc sprediķa to bija jānoņem, lai nebūtu konfliktu ar padomju varu. Lielu iespaidu atstāja nomīdītā zaļā zāle Aglonas dārzā milzīgā cilvēku skaita dēļ.

Jura sešus gadus vecākais brālēns Valfrīds Vīnbergs, kas nāca no Skaistkalnes, vēlāk mācījās un strādāja Rīgā, 1962. gadā Kauņā tika ordinēts par priesteri, jo Latvijā toreiz nebija sava bīskapa. Pr. Vīnbergs (redzams šajā foto) kalpoja Liepājā, neilgi Lielvārdē un tad 25 gadus Rīgā bija prāvests sv. Jāzepa draudzē. Kad trīs puiši mēģināja ielauzties koka dievnamā, tad Juris kopā ar prāvestu un viņa mammu iebrucējus aizturēja, dabūjis zilu aci, tomēr šis notikums 1986. gadā aizsāka pamatu uzmūrēšanu un celtnes apmūrēšanu ar labas kvalitātes dzelteniem ķieģeļiem, kurus noorganizēja lietuviešu priesteri, ar kuriem prāvestam bija sakari. Līdz 1992. gadam faktiski tika uzcelts jauns dievnams ar otro stāvu, vecais satrunējušais tika izjaukts, piepalīdzot draudzei, koku ziedotājam, gatera brigādei, pašam Jurim, kas īpaši vēlas atzīmēt mūrnieku Vitāliju Pontaku. Diemžēl trīs gadus pēc dievnama iesvētīšanas 1996. gadā pr. Vīnbergs devās mūžībā.

Tieši Valfrīds Vīnbergs vēl Staļina laikā atveda pusaudzi Juri uz katedrāli pie prāvesta Valerijana Zondaka. Juris sāka piekalpot pie altāra kā ministrants darbīgā un kārtīgā sakristiāna Ādama Caunes vadībā. Kristus kapu un pārējos altārus dekorēja ar palmām, kuras atveda no tuvākās siltumnīcas Viesturdārzā un tās nācās izkraut un iekraut no kravas mašīnas. Lai to izdarītu, vajadzēja palīgos stiprus draudzes vīrus. Ādams Caune cīnījās ar mēbeļu ķirmjiem altāra telpā, izgatavojis paparžu uzlējumu un to iespricējot izgrauztajos caurumiņos. Papildus tiešai kalpošanai pie altāra, kad dievkalpojumi vēl notika latīņu valodā, Juris gatavoja kūpināmo trauku svinīgajiem rituāliem ar semināristu piedalīšanos vai arī piepalīdzēja ar piecu minūšu zvanīšanu ar torņa zvaniem 15 min. pirms dievkalpojuma. Toreiz zvanu virves kustināja ar rokām uz pirmā balkona. Prāvesta Riharda Smilgas laikā Juris pie altāra regulāri piekalpoja ar gara auguma ministrantu Leonu Taivānu, kas tagad ir profesors un reliģiju pētnieks.

Apskaņošanas sistēmas sākums katedrālē ir prāvesta Fr. Lazdāna laikā. Darbu veica Antons Melkers. Vēlāk pieslēdzās palīgā Jevgēnijs, lai pilnveidotu sistēmu. Daudzus gadus, īpaši svinīgajos dievkalpojumos, Juris pieskatīja un pārraudzīja apskaņošanas kvalitāti. Gadu gaitā Juris sadarbojās ar katedrāles ministrantiem, sakristiāniem Ādamu Cauni, Henriku Sliško, Hipolītu, Antonu Kudiņu un citiem. Antona brālis Jānis bija tautas daiļamata meistars, kas palīdzēja remontēt, tīrīt un spodrināt liturģiskos priekšmetus. Prāvesta P. Onckuļa laikā Aglonā Jānis atjaunoja bazilikas visas 13 lustras. Juris brauca līdzi un piedalījās demontāžas un montāžas darbos. Juris novērtējis daudzu katedrāles prāvestu Dieva dotos talantus, īpaši monsinjoru Z. Nagļa un A. Smeltera praktisko un garīgo ieguldījumu katedrāles draudzes dzīvē.

Pēdējā laikā Juris atgājis no ministrantu un mikrafonu sistēmas pārraudzīšanas pienākumiem, taču palicis aktīvs garīgā pieplūduma uzturētājs katedrālē. Apmēram trīs gadus darbdienās vada Rožukroņa lūgšanu pēc rīta sv. Mises. Šo stafeti pārņēmis no Alberta Elsta un vēl pirms tam no pr. Alberta Cimanovska tēva Valda, kuri visi  jau mūžībā. Juris ir sv. Faustīnas lūgšanu grupas vadītājs. Nodarbības notiek svētdienās pēc lielās sv. Mises plkst. 12:30. Juris ir viens no koordinatoriem Tautas nemitīgajā Rožukronī, pats izvēlējies grūtāko nakts stundu piektdienās plkst. 3-4. Nedalīta ir Jura rūpe par adorācijas kapelu.

Helēna Žigo uzskata, ka Juris, līdzīgi sv. Jāzepam, ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Lai gan pašam ir veselības problēmas, nepaies garām kādam, kam vajadzīgs atbalsts. Juris piedalās katoļu “Jāzepa vīru” grupā un iepriekšējos gados ņēmis dalību nometnēs Aglonā un Suntažos.

Ticība ir Jura galvenais spēka avots. Viņš ir viens no katedrāles dzīvajiem pamatakmeņiem. Jura sirds pieder katedrālei. Tāpēc liels prieks atzīt Jura klātbūtni mūsu vidū, viņa kristīgo liecību un ieguldījumu katedrāles vēsturē. Lai Jurim bagātīga Dieva svētība šajā Jubilejā, veselība un mūžīga mīlestība!