Pirms simts gadiem – 1921. gada 7. maijā Rīgas bīskaps Antonijs Springovičs izdeva apkārtrakstu par bērnu katehizāciju. Ticības mācības pasniegšana un skaidrošana pa šiem gadiem kļuvusi aizvien aktuālāka. Baznīca pēc Vatikāna II koncila izdevusi jau trīs katehēzes direktorijus. Pirmo 1971. gadā, otro 1997. gadā (latviski izdots 2015. gadā) un pagājušajā gadā trešo, atjaunotu un pieskaņotu digitālās kultūras iespaidam uz cilvēku valodu, uzvedību, sakaru veidošanu, formāciju un izglītību.

Balstoties uz Baznīcas dokumentiem par evaņģelizāciju, bīskapu sinodes materiāliem, pāvesta Franciska ierosmēm, jaunais direktorijs priekšplānā izvirza vēsti par Jēzu Kristu attiecībā uz dzīves nozīmi un žēlsirdības pieredzi. Vēsts par Tēva žēlsirdību vērsta uz grēcinieku, kas nav atstumts, bet ieaicināts un kopību un piedošanu. Runa iet par „pirmo vēsti” vai kerigmu, kurai jāietver visi katehēžu etapi kristīgās mīlestības iepazīšanai un tādam draudzes locekļu dzīves veidam, kurš darītu katru ticīgo par Jēzus sekotāju un Evaņģēlija izplatītāju.

Direktorijs uzsver nepieciešamību atjaunoti novērtēt liturģiskās zīmes kristīgā iniciācijā (mistagoģiskajā katehēzē, kas skaidrotu dievišķos noslēpumus). Formācijā jāiesaistās visai kopienai, kad tā ticībā pieņem, sludina un padziļina Kristus noslēpumu, kas dara skaidrāku katra cilvēka personīgo pieredzi.

Evaņģelizācija cieši saistīta ar „pastorālo atgriešanos” kristīgā iniciācijā, kurā nebūtu vienīgi formāla pasniegšana pēc skolas modeļa, kad galvenais ir tikai pieiet pie sakramentiem. Ticības prakse uztverama dzīves prieka un skaistuma ietvaros, personīgā saskarsmē ar Jēzu (sal. Evangelii gaudium, 167). Skaistums katehēzē būtu ietverts, pateicoties mākslai, literatūrai un mūzikai.

Cilvēkam paredzēts aizvien vairāk iegremdēties ticības noslēpumā, ņemot vērā: teoloģiju, kas saprātīgi skaidro dievišķo atklāsmi; liturģiju, kas šo noslēpumu aptver sakramentālā dzīvē; tuvākmīlestību, kurā otrais savās vajadzībās saņemtu palīdzību kā brālis vai māsa.

Kerigmātikā katehēze nav kāda abstrakta teorija, bet izriet no Dieva klātbūtnes pieredzes cilvēka dzīvē. Dievs ir tuvu, viņš mīl un ir līdzās vēstures norisēm, jo Dieva Dēls tieši iesaistījies cilvēka dzīvē ar savu iemiesošanos. Katehēzei jāpalīdz atklāt ticību kā satikšanos ar Jēzu šeit un tagad tā, ka kristietība paustu pašreizējo notikumu. Ar šādu pieredzi katrs labāk saprastu savu brīvību, ar kuru var atklāt patiesību (sal. Jņ 8: 31).

Katehēze ar kerigmu pirmajā vietā būtu pretēja kaut kādam ārējam spiedienam, jo svarīgi ir brīvi pieņemt Jēzu un atklāt, ka katrs personīgi tiek mīlēts. Nepietiek katehēzē akcentēt tikai ticības satura iepazīšanu. Katehēzei jāatjaunojas Baznīcas evaņģelizācijā, lai pasaule sastaptu Jēzu no Nācaretes, Dieva Dēlu, kas mūsu pestīšanas labā kļuva viens no mums.